Work Text:
Alekša Nesa vienpadsmitā dzimšanas diena bija viena no labākajām dienām viņa dzīvē. Jau kopš agras bērnības viņš bija ticējis brīnumiem. Maģija šķietami virmoja gaisā viņam visapkārt. Viņa brāļi un māsas smējās par viņu, un viņa vecāki viņu nekad neuztvēra nopietni. Tomēr tieši savā vienpadsmitajā dzimšanas dienā zēns beidzot saņēma sen meklētos pierādījumus tam, ka brīnumi tik tiešām notika, ka maģija bija vairāk kā viņa izdomas auglis.
Viņš saņēma vēstuli no Cūkkārpas - skolas, kurā mācījās burvji . Viņš, Aleksis Ness, bija burvis. Profesoram Noa, Artimantijas pasniedzējam no Cūkkārpas, vajadzēja nodemonstrēt dažus burvju trikus Alekša mātei un tēvam, pirms tie sāka viņu uztvert nopietni, bet galu galā viņam atļāva mācīties maģiju.
Kopā ar savu tēvu zēns devās uz Diagonaleju. Viņa māte tomēr palika mājās, jo abi vecāki nevar atļauties noņemties ar tādām muļķībām. Bet Aleksim īsti nebija iebildumu, jo viņš bija burvis , un vecāki, lai gan nebija priecīgi par to, atļāva viņam būt burvim. Kopā ar tēvu, viņš nopirka visu nepieciešamo skolai: grāmatas (kuras, varbūt, maz drusciņ ieinteresēja viņa tēvu), skolas uniformu (Aleksim ļoti patika to maģiskais izskats), spalvu un tinti ("Cik nepraktiksi," viņa tēvs sarauca pieri) un visu citu nepieciešamo. Dažas lietas tēvs viņam neļāva iegādāties ("Vēstulē nav specifēts, ka tev vajadzētu kristāla lodi, Aleksi. Tu iztiksi."), bet viņam tika atvēlēts bankas konts, tāpēc nebija vērts par to uztraukties. Aleksis mierīgi varēs uzskrāt naudu, knutu pa knutai, līdz viņš varēs pirkt visas burvju lietas, kuras viņš vēlās.
Pēc ieprikšanās Aleksis paprasīja tēvam, vai viņš drīkst vēl pastaigāt un paskatīties apkārt. Tēvs nopūtās, bet deva savu piekrišanu. Tāpēc tagad, kamēr tēvs atpūtās krogā (kurš gan būtu domājis, doktors Ness sēžam burvju krogā?), Aleksis skraidīja pa visām bodēm un veikaliem. Viņam nevajadzēja neko pirkt - pierādījums, ka viss ir iespējams bija gana daudz viņa dvēselei.
Tomēr paņemot pāris pagriezienus, viņš nejauši attapās tumšākā nostūrī. Tur bija krietni mazāk cilvēku, nekā citās Diagonalejas ieliņās, kuru gaisa telpu piepildīja ļaužu čalas un smiekli, kur pie teju katra veikala atradās kāda māte ar saviem mīļajiem bērniem. Nē, šeit bija maz cilvēku, un tie paši nemaz neskatījās viens otram acīs. Aleksis centās ieiet kādā no veikaliem, bet visas raganas tur skatījās uz viņu savādi, tāpēc viņš ātri metās ārā pa durvīm. Skriedams cik ātri var projām, viņš drīz vien saprata, ka viņam nav nejausmas, kur viņš atrodās. Viņš bija veicis pārāk daudz pagriezienu, lai atcerētos, kā nokļūt atpakaļ.
Aleksis palūkojās apkārt, meklējot kādu, kurš varētu viņam palīdzēt. Viņš uzreiz atmeta domu, iet iekšā vēl kādā veikalā. Arī visi pieaugušie izskatījās ārkārtīgi biedējoši un nopietni, lai viņš uzdrīkstētos tos uzrunāt.
Izrādās, Aleksim nevajadzēja ilgi domāt, kāda roka sagrāba viņa plaukstas locītavu, un pavilka savā virzienā.
"Vai tu esi stulbs vai pašnāvniecisks?" viņam ausī iešnāca jauna zēna balss.
Aleksis pacēla acis. Runātājs bija zēns ar blondiem, īpatnēji apgriestiem matiem, kas bija nedaudz izpūruši. Arī viņam mugurā vilktais apģērbis bija noplucis. Otrs puisis augumā slējās nedaudz augstāk par viņu, bet viņa pašpārliecinātā gaita lika viņam izskatīties garākam.
"Tik tiešām, kurš ierodas Nakteņu alejā ģērbies kā kaut kāds vientiesis. Tev paveicās, ka vēl vispār esi dzīvs," blondīnis turpināja viņu vilkt aiz rokas. Aleksis paklausīgi viņam sekoja.
Viņš bija bāls un diezgan izkāmējis, bet viņa rokām netrūka spēka. Patiesībā, Aleksis diezgan pārliecinoši varēja apgalvot, ka šis zēns ir stiprāks par dažiem no viņa vecākajiem brāļiem.
Līdz ko viņi bija izkļuvuši no tumšās Diagonalejas daļas, otrs puisis atvēzējās un strauji atlaida savu satvērienu. Aleksis attriecās pret bruģa klāto zemi. No zemes skatoties viņš izskatījās vēl iespaidīgāks, nekā stāvot kājās.
Aleksis ātri piecēlās kājās, notīrīdams bikses cik var: "Mans vārds ir Aleksis Ness. Paldies, ka mani izglābi!"
"Un tieši kā tu taisies man pateikties?"
Aleksis pamirkšķināja. "Ko tu vēlies, lai es daru?"
"Man vajag nopirkt dažas lietas. Domāju, tu varētu palīdzēt ar to."
Ar plašu smaidu, viņš pamāja ar galvu: "Protams! Tas ir mazākais, ko varu darīt! Es tev nopirkšu visu, ko varu atļauties."
Puisis pasmīnēja, un pabužināja viņa matus: "Ļoti labi."
Viņi izstaigāja visus tos pašu veikalus, kuros Aleksis bija iepircies ar savu tēvu, pirkdami tos pašus pirmziemnieku piederumus. Viņam nepietika gana daudz naudas, lai nopirktu otram puisim pilnīgi visu, bet viņš iztērēja visu atlikušo naudu.
"Tas ir viss ko man no tevis vajag. Tinies," puisis viņam pavēlēja pēc viņu iepirkšanās, kurā Aleksis viņam bija sekojis kā klausīgs suns.
Blondīnis jau griezās, lai pats ietu prom, bet viņš paspēja iesaukties: "Pagaidi! Vai drīkstu zināt kā tevi sauc?"
Zilas acis palūkojās Aleksim sejā. Tajās slēpās pārsteigums, kuru pārklāja kārta ar lepnumu un gandarījumu: "Kaizers. Maikls Kaizers."
***
Alekša tēvs, protams, bija dusmīgs, ka puika bija nozudis uz tik ilgu laiku. Viņš nestāstīja tēvam daudz par Kaizeru, tikai to, ka iespējams izveidoja jaunu draugu. Par to tēvs tikai nopūtās.
Kopš viņš satika Kaizeru, viņš ar savām daiļajām, zilajām acīm nebija pametis viņa galvu. Viss viņam asociējās ar otru puisi, gan bruģis, gan grāmatas, gan debesis. Aleksis sāka viņu zīmēt savā skiču kladē. Dažkārt viņš zīmēja Kaizeru vienu pašu, citreiz - viņus abus kopā. Bet viņš nekad nezīmēja neko citu. Tas vienmēr bija Kaizers, Kaizers, Kaizers.
"Aleksi, vai tu esi iemīlējies?" viņa māsa viņam paprasīja, skatīdamās kā viņš jau piekto reizi todien zīmē vienu un to pašu.
Iemīlējies . Tas nebija vārds, kuru viņš pirmstam būtu izmantojies, bet tas atbilda ļoti labi.
"Iespējams," viņš atbildēja viņai.
"Iesaku nepieķerties viņam pārāk traki. Pētījumi pierāda, ka pirmās attiecības, it īpaši attiecības, kas veidotas jaunībā, parasti beidzās agri. Labāk iemīlies vēlak, kad tu esi vecāks. Vajadzētu brīnumu, lai tu viņu mīlētu visu dzīvi."
Tas nekas. Aleksis taču ticēja brīnumiem.
***
Bija pienācis pirmais septembris, kas arī bija pirmā diena Cūkkārpā. Aleksis tramīgi iekāpa iekšā vilcienā, pamādams mammai, kura viņu pavadīja šoreiz. ("Platforma 9 ¾? Kas tad tās par muļķībām," viņa teica, pirms abi nokļuva burvju sienas otrā pusē.)
Vilcienā vēl bija daudzas tukšas kupejas, tāpēc viņš iekārtojās vienā no tām. Aleksis nebija tas labākais runāšanā ar citiem bērniem. Viņš nedomāja, ka maģija pēkšņi salabotu.
Tomēr caur pavērtajām kupejas durvīm, Aleksis ieraudzīja viņu jau atkal. Tur viņš stāvēja, visā savā godībā.
"Kaizer!" viņš izsaucās metoties ārā no kupejas. "Ak, Kaizer, tas atkal esi tu!"
Kaizers viņu nopētīja ar tukšu skatienu. Aleksis uz brīdi uztraucās, ka viņš jau paspējis viņu aizmirst. Aleksis nekad jau neizcēlās. Viņš nebija īpašs. Viņš bija viegli aizmirstams.
"Tu esi tas stulbenis no Diagonalejas, ja?"
Priecīgs, ka viņš tomēr ir ticis atpazīts, viņš māja ar galvu. Viņš pat neapvainojās par to, ka tiek saukts par stulbu. Kaizers viņu var saukt kā vien viņš vēlas.
Kaizers iestūma viņu atpakaļ kupejā, un pēc sevis aizcirta durvis. Viņi tur bija tikai divi vien.
"Kāds bija tavs vārds atkal?"
"Aleksis Ness," viņš entuziastiski atbildēja.
"Tātad, Ness," viņš sakrustoja kājas, "es negaidīju, ka es tevi atkal satikšu tik drīz. Vai tu mani šeit speciāli gaidīji?"
Godīgi sakot, Aleksis negaidīja Kaizeru konkrēti šajā kupejā. Bet viņš tāpat pamāja ar galvu. Vai tad viņš gluži melo, ja viņš Kaizeru gaidīja visu savu dzīvi? Katru mirkli kopš viņš atvēra savas mazās ačteles un ievilka savu pirmo elpas vilcienu? Vai tad viņš gluži melo, ja viņš nav spējis pārstāt par viņu domāt kopš tās liktenīgās dienas Diagonalejā?
"Tu nu gan esi paklausīgs," zilas acis ieurbās tieši viņa dvēselē, it kā tās kaut ko meklētu. Aleksis nodūra acis. Viņš neko neteica, tikai nosarka.
"Ness," Kaizers pacēla viņa zodu ar vienu pirkstu, spiežot viņu veidot acu kontaktu, "būsim draugi, labi?"
"Labi, Kaizer."
***
"Kaizer, vai drīkstu uzdot jautājumu?"
"Jā."
"Kas gluži ir tie torņi, par kuriem visi runā?"
Viņi šobrīd devās uz ēdamzāli. Viņus tūlīt šķiros, laikam. Aleksis nebija īsti drošs. Kā jau vienmēr, viņš jutās kā vienīgais muļķītis, kurš neko nesaprot. Vismaz šoreiz viņam bija kāds, kurš viņam to var izskaidrot.
"Neuztraucies par to pārāk daudz. Galvenais, netiec iešķirots Slīdenī. Tevi apēstu dzīvu."
Drīz vien direktora vietniece, profesore Anri, deva oficiālu skaidrojumu šķirošanas procesam. Viņa pastāstīja par skolas dibinātājiem, par katra torņa vērtībām, un drīz vien jau izcēla ārā šķirmici.
Aleksism pārsvarā bija vienalga kur viņu iešķiros, kamēr viņš būs kopā ar Kaizeru.
Anri sauca skolēnus alfabētiskā secībā. Cūkkārpā skolēnu bija krietni mazāk nekā parastajās, nemaģiskajās skolās, tāpēc saraksts uz priekšu kustējās ātri.
"Maikls Kaizers," nolasīja Anri. Kaizers paspraucās uz priekšu, izslīdot cauri pirmziemnieku pūlim. Aleksis arī pastūmās uz priekšu, lai varētu labāk redzēt.
Šķirmice nedaudz mīcījās viņam uz galvas, pirms tā skaļi izsaucās: "Slīdenis!"
Vecākie skolēni pie Slīdeņa galda applaudēja, un Kaizers devās pie viņiem, pat nepaskatoties uz Aleksi.
Drīz vien pienāca arī viņa kārta. Viņš devās pie cepures, gatavs ignorēt Kaizera padomu, un sekot viņam pie Slīdeņa galda. Kuram rūp, ja viņu apēdīs dzīvu? Kaizers viņam būs tur pat blakus vai viņš būs miris vai nē.
Anri uzlika viņam šķirmici uz galvas. Dziļa balss atskanēja, šķietami, no viņa iedomām.
Ak vai, tu nu gan esi apdāvināts ar spilgtu iztēli. Varbūt tu iederētos Kraukļnagā?
"Nē! Nevajag Kraukļnagu! Ielieciet mani Slīdenī!" viņš domāja, cerēdams, ka balss to sadzirdēs.
Slīdenī? Ak, vai esi drošs? Baidos, ka tur tevi apceltu bez gala. It īpaši ņemot vērā tavas saknes.
"Man vienalga! Lūdzu, man jābūt kopā ar Kaizeru. Es pacietīšu jebkādas sāpes un bezkaunību, tikai lai pavadītu visu savu dzīvi ar viņu."
Tu nu gan esi uzticams. Varbūt tu iederētos Elšpūtī…
"Nekur, ja tur nebūs Kaizers."
Zini, varbūt uzticams nav pareizais vārds. Drīzāk, es teiktu, padevīgs. Un tā gan ir īpašība, no kuras tev vajadzētu atradināties. Tāpēc tavas jaunās mājas būs-
"Kraukļnags!" šķirmice izsaucās, šoreiz skaļi. Kraukļnaga galds izplūda gavilēs, un, ar profesores aicinājumu, Aleksis lēnām aizgāja pie jaunajiem torņabiedriem.
Viņš atrada Kaizera acis pār skolēnu pūlli. Kaizers paskatījās pretim, un viņa lūpu kaktiņi paslējās uz augšu. (Vai tik šī nav pirmā reize, kad Kaizers smaida viņa klātbūtnē?) Aleksis pasmaidīja pretī.
***
Tās dienas vakarā, viņš vairs Kaizeru nesatika. Kraukļnaga kopmītnes bija fascinējošas, ar maģiskām durvīm, lielu grāmatu klāstu un runājošām gleznām. Varbūt, tikai varbūt, Aleksis varētu pierast pie šīs vietas, lai gan šeit nebija Kaizers.
"Aleksis Ness, vai pareizi?" Noels Noa, Kraukļnaga prefekts viņu uzrunāja.
Viņš apstiprināja, pamājot ar galvu.
"Lūdzu, izvēlies kādu no atlikušajām guļamtelpām. Tu esi viens no pēdējiem, kurš atlicis."
"Jā, labi."
Izrādījās bija atlikusi tikai viena istaba, kurā mita tikai viens cits puisis. Viņam bija rudi mati, un viņš drošivien bija no burvju ģimenes, jo viņš pie sienas stiprināja kustīgus plakātus ar cilvēkiem, kuri lidoja ar slotām un meta dažādas bumbas.
Aleksis nebija drošs, vai viņu sveicināt vai nē. Izrādās nebija jēgas domāt, jo viņu uzrunāja pirmo: "Ak, tātad kāds bez istabas tomēr vēl bija palicis. Tas labi, man jau likās, ka būšu atlicis pēdējais. Mājās guļu vienā istabā ar manu brāli, tāpēc gulēt vienam būtu neierasti. Vai tev ir brāļi vai māsas?"
"Jā," Aleksis atbildēja, "lai gan jāsaka, ka man personīgi viņi nepietrūkst."
Rudmatis, saprasdams mājienu, mainīja tematu: "Vai tu spēlē kalambolu?"
Aleksis skatījās uz viņu ar platām acīm, kamēr zilganzaļas acis vērās viņam tieši pretī.
"Nu, tu zini," viņš pamāja uz plakātiem, "kalambolu."
"Ak, jāsaka, neesmu to nekad…" Aleksis neērti smaidīja, "mēģinājis."
"Tici man, tev tas ir jāizmēģina! Es iemācījos lidot jau divu gadu vecumā, un spēlēju cik ilgi es atceros. Tomēr cūkkārpa ir tā, kur tu sāc iegūt pieredzi. Pirmajā gadā mums būs tikai lidošanas nodarbības, bet pēc tam jau mēs varēsim spēlēt skolas mačos. Daudzi profesionāli trenneri tās ierodas skatīties."
"Tu nākotnē spēlēsi profesionāli?"
"Pilnīgi noteikti! Mēs ar manu brāli būsim labākie dzinēji pasaulē!"
***
Pēc melanhoniskas nakts sekoja melanholisks rīts. Aleksis ēda brokastis galda nostūrī, nevēlēdamies runāt ar nevienu. Viņa istabas biedrs - Itoši Sae - arī netraucēja viņu. Tomēr, kad viņš bija paspējis izēst aptuveni pusi savas porcijas, kāds nolika šķīvi uz galda un iekārtojās viņam pretī.
"Labrīt," noteica neviens cits kā pats Maikls Kaizers.
"Tev nevajadzētu būt pie Slīdeņu galda?"
"Nevienam nerūpēs, kamēr nesaceļas tracis," viņš nokodās no savas maizītes, "un tu no visiem cilvēkiem jau nesaceltu traci."
"Tātad mēs joprojām esam draugi?"
Kaizers pamirkšķināja: "Kāpēc, lai mēs nebūtu?"
Aleksis uz mirkli taisījās teikt 'Jo tu esi Slīdeni, bet es nē', bet tad viņš atcerējas, ka Kaizers viņam speciāli prasīja netikt iešķirotam Slīdenī. Viņš pats bija tas, kurš izvirzīja sev tādu mērķi.
Kaizers uz viņu joprojām skatījās, gaidīdams atbildi. Aleksis vienkārši nolieca galvu.
"Ak, Ness," viņa zodu uz augšu pacēla rādītājpirksts. Kaizera vēsā āda it kā atgrieza viņu mirklī. "Es nezinu tieši ko tu domāji, bet tev jātic man, kad es saku, es tevi nekad nepamestu. Tu netiki iešķirots Slīdenī, tieši kā es tev pavēlēju. Tu arī neesi Grifidorā, kas ir atvieglojums, ņemot vērā cik sāncesīgi viņi ir ar mums. Tu šobrīd neko neesi izdarījis nepareizi. Es tevi nepametīšu."
Šajā mirklī Aleksis Ness bija pilnīgi drošs. Šī ir mīlestība .
***
Pirmais gads Cūkkārpā paskrēja garām gaismas ātruma tempā. Aleksis mācījās labi, pat ja šoreiz viņam nebija zinošu māsu un brāļu, kuriem prasīt palīdzību grūtās tēmās. (Arī agrāk viņš nekad neprasīja. Viņam visu tāpat skaidroja. Mājās, pārpildītās ar gudrību, no gudrības neizbēgsi.)
Vislabāk viņam izdevās mikstūras. Kas to, lai zinam vai tā bija dabas dota dāvana, vai arī sekas uzaugšanai kopā ar ķīmiķiem? Tas tāpat nebija svarīgi, jo ķīmija nebija maģiska, bet mikstūras bija, tāpēc tās automātiski bija tik, tik ļoti interesantākas. Kam nepieciešams racionāls paskaidrojums, ja visu var paskaidot ar brīnumu?
Kaizera mīļākā stunda bija lidošana. Viņam tā arī padevās ārkārtīgi labi, tāpat kā Sae. Viņi abi pilnīgi noteikti bija labākie lidotāji savā gadā, un skolotāji jau jūsmoja par nākamā gada kalambola mačiem. Aleksim lidošana arī sanāca gana labi. ("Tu lido ļoti stabili," Kaizers teica, "tas nozīmē, ka tev ir laba kontrole pār slotu. Tu pats to arī saprastu, ja saņemtos izmēģināt nedaudz grūtākas kustības.") Kalambola noteikumus arī viņš jau paspēja iemācīties. Kas to lai zina? Varbūt nākamgad viņš arī izmēģinās spēli praktiski. (Lai gan doma, ka oficiālos mačos būtu jāspēlē pret Kaizeru, lika viņam justies nedaudz slimam.)
Tomēr, tā kā pirmziemnieki nevarēja lidot bez uzraudzības, Kaizers bija izraudzījis citu hobiju brīvām pēcpusdienām.
"Vai tās beidzot ir izplaukušas?" Aleksis prasīja otram puisim, ieiedams siltumnīcā, kur Kaizers bija notupies priekšā savai puķudobei.
"Jā," viņš atbildēja. Lai gan viņš bija uzgriezis muguru, Aleksis zināja, ka viņš smaida. To varēja dzirdēt viņa balsī.
Viņš piegāja tuvāk. No augšpuses varēja saskatīt rožu uzplaukušos ziedus. Tie debesu zili, tādā pašā krāsā kā Kaizera acis. Krāsa, kas dabīgi rozēs patiesībā neekistēja. Vismaz bez brīnumu palīdzības.
"Tās izskatās lieliski, Kaizer! Es zināju, ka tev sanāks tās izaudzēt!" viņš notupās viņam blakus ar platu smaidu sejā.
"Nu, protams, es tās izaudzēju. Tās jau audzē teju tāpat kā vientiešu rozes."
"Jā, protams, Kaizer."
"Vai tev tās patīk, Ness?" viņš prasīja, skatoties uz pašām puķēm, nevis viņu.
"Tās ir ārkārtīgi daiļas, kā jau gaidīts no tevis paveiktā."
"Bet vai tev tās patīk, Ness?" tagad Kaizera acis ieurbās dziļi viņa sirdī. Aleksis uz mirkli apklusa.
"Protams, man tās patīk, Kaizer," viņš skatījās pretī tik pat intensīvi. Smaids uzziedēja viņa sejā: "Tās ir brīnums, kuru radīji tu. Kā gan man kaut kas tāds varētu nepatikt?"
***
Pienāca mācību gada pēdējā diena, un arī laiks braukt mājās. Aleksis nebija pārāk priecīgs par šo pavērsienu, ņemot vērā to, ka viņam vajadzēs atgriezties garlaicīgajā, zinātniskajā pasaulē, kur nebūs Kaizers, kurš katru dienu būs viņam blakus.
"Es vasarā tev rakstīšu, kad varēšu, bet es saņēmu uzaicināju uz šo kalambola nometni," Kaizers viņam stāstīja, pirms katrs no viņiem gāja savu ceļu ārpus vilciena stacijas, "viņi meklē jaunos talantus. Sae arī tika uzaicināts. Nezinu, cik stingra tur būs pūču regulācija. Tā arī notiek Spānijā, tāpēc paies ilgāks laiks starp vēstuļu saņemšanu."
"Es tev arī rakstīšu, Kaizer! Rakstīšu katru dienu, arī ja tu nevarēsi man atbildēt."
Viņš uzsmaidīja, un Alekša sirds apmeta salto: "Tu esi tik labs draugs, Ness. Starp citu, man tev kaut kas ir."
Kaizers no somas izņēma vienu nogrieztu, zilu rozi. Tās apakša bija ietīta mitrā dvielī, lai tā nenovīstu bez ūdens piekļuves. Viņš pasniedza to Aleksim.
"Viena to tavām rozēm?" viņš noelsās.
"Jā. Mana māte manam tēvam uzdāvināja zilu rozi, kad viņi satikās. Uztver to kā apliecinājumu, ka es tevi nekad nepametīšu."
"Ak, Kaizer," viņa sejai pāri izstiepās zobots smaids. Viņš uzreiz metās Kaizeram ap pleciem, satverot viņu ciešā apskāvienā. Viņš sajuta aukstas rokas maigi apskaujot viņu pretī.
Ja tu nekad mani nepametīsi, tad es tevi tiešām mīlēšu visu dzīvi. Un tam pat nevajadzēs brīnumu.